Pievienot sāli tavai kafijai
Posted in ārpus zemes on 02/10/2012 07:10 pm by partyfeebe
Un klusām pienāca vakars. Dūmakainām acīm es skatījos pa aizsalušā loga gaišāko spraudziņu. Neredzēju neko vairāk kā tikai savu atspulgu. Lai arī kāds tas būtu, es iztēlojos arī tavu atspulgu blakām man. Ziema nav tikai dubļi sirdī un dimanti uz ielām. Ziema ir laiks, kad stiprākā sajūta, ko vien spēj iedomāties un izdzīvot ir karstas tējas pieskāriens lūpām.
Nāk pseidopavasaris. K-kur netālu jau viņš ir. Saprotu, ko viņš vēlas un ar kādu uzdevumu tas nāk pie manis. Tas vēlas, lai spīdumi birtu no maniem sapņiem. Tas vēlas, lai Parīze pazustu no manām kvēlākajām domām un vēlmēm. Parīze… visu mīlētāju galvaspilsēta. Ziedu kafejnīcās viņi sēž un gabaliņos siera kūkas lauž. Salkani.. Salkani, ka pat sāpīte izveidojas, maza. Tomēr palūkojies apkārt un saproti. Viņi te ir tikai uz īsu brīdi. Pēc pāris stundām, dienām izlidos viņu lidmašīna. Izlidos atpakaļ uz pelēko ikdienu aiz ofisa galda. Parīze nav pelnījusi, ka tiek aizmirsta. Es tā īsti viņu nekad neaizmirstu, jo arī iepazinusi tā īsti neesmu. Un ja arī būs tas gods sapazīties, tad būšu viena. Viena ar smaidu, acīm mirdzošām, sirdi tīru un ilgu brīvu. Mēs sēdēsim kopā un klusēsim, skaļi smiesimies, dejosim neķītras dejas viena otrai. Tā mēs iepazīsim viena otru un nekad nepametīsim, jo nebūs, kas traucē. Tas vīrišķis jau nejūt to stīgu, kas stiepjas tavās dziļākajās Elizejas lauku vietās.
Bija reiz tāds jautājums izskanējis. Kad pienāks tā diena, kad lūzīs visas pacietības stīgas? Atbildes var sadomāt tik, cik vajadzīgs. Tomēr neviens jau nesaprot, par kādu pacietību mēs runājam. Pacietība gaidot autobusu salā, kas kavējas. Pacietīga, kad kļuvusi par neatņemamu dzīves sastāvdaļu vecītim, kam griež un griež visu nost. Pacietība vērot saulrietu vienam un sagaidīt rītu vienam. Pacietība gaidīt, kamēr uzvārīsies kāda dienišķie makaroni. Pacietību ir tik daudz. Man arī to ir dikti daudz. Pat nezinu vai vēlos, lai kāda no tām pazūd. Tādā gadījumā pazūd mikroskopiska daļa manis. Tā daļa, kas atbildīga par tavu dzīves kvalitāti, ja izdomāsi ar mani saieties.
Ir tikai lieki piebilst, ka diena kļūst garāka. Tici vai nē..es jau skaitu dienas, līdz iesoļošu 3.gadu desmitā. Skan vājprātīgi, vai ne? Bet tas nekas. Es nebaidos, es tikai ceru, ka tas būs sava veida sliekšņa pārvarējums un jaunas šķautnes atrašana. Piedzims tā diena un es spīdēšu. Jūs arī spīdēsiet, jo šampanietis jau līs pār jūsu galvām. 5 mēneši 16 dienas. Daudz, vai ne? Tev jau jā, jo neko īpašu tas jau laikam tev nenozīmē. Man tās ir tikai pāris cerību un sapņu pilnas stundu, minūšu kopsavilkuma izpausmes. Tā arī būs tā robeža, kad būšu savā vidē. Pieveikusi kādu lielāku vai mazāku solīti pretim nākotnei, kuru neesmu vēl ieskicējusi vairāk par abstraktām formām un līnijām.
Man ir jānotur neliela grēksūdze. Ak apzinīgā un vienmēr apskaidrību sniedzošā partyFēbe. Es tevi krāpju. nevaru atrast piedienīgu ataisnojumu. Es raxtu paralēlnedēļgrāmatu. Pilnībā sausu no sapņiem un slīdošiem augstpapēžiem. Tu esi vienīgā, kas ir spējīga pieņemt manus apcerējumus ar tik lielu nesaprotamības koncentrāciju. Lai visas sarkanās lūpukrāsas izkūst, lai saplīst rokturīši drēbju skapjiem, ja esmu tevi sāpinājusi. Bet kā redzi.. esmu te un saku visu tev.
partyfeebe
