You know that place between sleep and awake

Šī nebūs kārtējā histēriski pievemta
saruna pie zaptsmaizes. Ļoti gribētos izliet k-ko saldi pikantu, bet pažēlošu
savu emocionālo stīgu, kā arī nevēlos, lai jūs sasmērētu savu sirdsapziņu.

Ja attītu atpakaļ pašu pF sākumdaļu,
tad refrešotu to, ka pamatuzdevums ir atklāt manus tumšākos nagu lakas toņus,
biezākās meik apa kārtas un īsāko kleitu fenomenus. Šodien to arī darīšu.
Jāatvainojas, ka nedaudz ātrāk ko tādu neizdarīju. Taisnošanās jau vien sanāk,
bet saudzējot ierobežotā neta daudzumu, mani raxti netika saglabāti
pieslēdzoties tīklam atkārtoti ok, to sapratu laikam tikai es. Arī tagad
īstenībā raxts top ar slavenā worda palīdzību.. taupam resursus, jo kas tad
jaunietim/ studentam ir svarīgāk. Pavdītais laiks+nauda netā, vai pavadītais
laiks+nauda ar draugiem, huh? No answer is needed.

Lai nu kā.. back to black. Galvenais
stāstāmais ir par Azerbaidžānu, arābiem, Džeku, dzīvokli un klanu. Lasītāj, ja
esi bijis vērīgs un neesi te tā vnk ieklīdis pie manis, tad pašķetinot pagātnes
lapas, sapratīsi, ka arābi mani tracina, klubi mani fascinē, Kauņa ir jaunā
dzīves vieta. Pa vidu visam, pseido pavasaris saspiedis smadzenes
cilvēkveidīgajiem…

Bija diena pēc 3dienas, tātad 4diena.
Darbs beidzies, lietus līst, es stāvu un gaidu mašīnu, kas aizvedīs mani līdz
vietai, kur sasvīdusī sexy lady pārtaps par nesasvīdušu sexy lady. Egle ar Agni
nocopējušas jau iepriekš bij arābu un viņa lietuviešu draudziņu. Nu ok, kapēc
gan nesadraudzēties ar šiem personāžiem. Sāku taisīties, šie malko šampi utt.
Kad beidzot mans rituāls bija galā, Faro izteica frāzi, kas sievietei nav īpaši
glaimojoša. Tu izskaties uz visiem 34! Wou, wou, wou.. uzmanīgāk ar saviem rūsainajiem
vārdiem! Es nez.. maybe, arābiem pieņemts tā jokot..

Labs ir.. dodamies uz klubu, jo šiem jau
galdiņš gaida. Tad jau arī sākās mūsu piedzīvojumi. Itkā jau vēl kāds laiciņš
jāpagaida, līdz tiktu ielaistas konkrētajā klubā, bet Faro jau pazīst visus
vajadzīgos personāžus, lai mēs tiktu uzņemtas, kā pienākas. Vuala.. galdiņš,
šampanietis UN vēl vairāk arābu! Tā kā klubs jau izsenis pazīstams kā barakudu
mājvieta un midzenis, sagaidījām ļoti daudz pārmetošu acu skatienu, kas tā vien
kliedza: Ak, jūs, ar saviem viena vakara piedzīvojumiem… Nu kas tad mums..

Dejojam, dzeram, priecājamies.. tad
jau iekarsu un laidos dejā viena pati un priecēju visu mūsu klanu. Pēc tam
dzirdu, ka mans vecuma rādītājs noslīdējis līdz 22.. tas jau priecēja J Un kā jau tas pie arābiem notiek.. biju jau
piekabināta pie viena..pēc meiteņu novērojumiem, Rakibs, izskatīgākais no
visiem. Ok, bet mani tas īpaši nerausta, jo mans mērķis nav iekļūt harēmā ar
numuru 15.

Labākais tikai tuvojas. Īsti nezinu
kāpēc dēvēju to par labāko jo.. Dejoju un pie manis pienāk puisis. Jautā vai
nav man drauga. Nav. Vai vēlos ar viņu padejot, bet šis esot nedaudz iedzēris.
Kāpēc gan ne, mēs te visi tādi esam. Un līdz ko pabeidzu savu piekrītošo
frāzi… Wou.. arābi aizstumj šo prom no manis. Es biju šokēta no tādas
reakcijas. Uzreiz saku, ka tas ir pavisam normāli, ka draugs pienāk parunāt.
Aizjozu pie tā nabadziņa, atvainojos un šis tad saka.. Nu tagad es saprotu,
kāpēc tev nav drauga. Tevi tā aizsargā, lai nesaietos ar kuru katru. Man tāds
iekšējais- wtf? Ko tas viss nozīmēja? Tikko sapazinos ar tiem šaslik cienītājiem,
un šie jau izturas pret mani, kā pret savu īpašumu.

Time goes.. braucam jau uz dzīvokli. Pa
ceļam šie (Faro, Rakibs un Žeņa) iegriežas nočņikā un nopērk Džeku.. 95$? Serious?
Spēlējām klasisko kāršu/dzeršanas spēli, kas vnm ir ar patīkami reibušu
iznākumu. Arī manas problēmas pa lēnām kļūst aktuālas visiem. Tā arī Rakibs
uzzināja par manu dzīvokļa problēmu. Un ko tu domājies.. iekritu līdz ausīm sūdos.
Viņš saka.. ok, nav problēmu. Meklē dzīvokli un visu nokārtošu, samaxāšu,
ievāksimies pēc iespējas ātrāk tur. Hey, hey, hey… ß kas tas tikko bij? Kopā ar tevi? Nē, mēs tak
knapi esam pazīstami! Ar to arī sākās visa epopeja.

Nosacījumi jau pavisam vienkārši un
nemaz neierobežojoši. Satikties tikai ar mani varēsi. Klubos dejosi tikai ar
mani vai ar klana biedriem. Skatīties tikai uz mani vai klana biedriem… wtf,
wtf.. Prātā viena vai vairākas domas, kas viena otrai skrien pakaļ. (Maskavā
samaxā kādam 200$ un šis gatavs nogalināt) btw tāds fakts.  

Night 2. Klubs Barbara, arābi, šampis,
milzums cilvēku. Dejas, ierobežota redzamība, jo visu laiku viņi tevi vēro.
Rezultātā no tā vakara atceros tikai dažas cilvēku sejas. Skaistākie smaidi
palika bez atbildes. Visi, kas pieskārās mūsu dārgajiem ķermeņiem, tika
izgrūstīti kā nezāles no zemeņu dobes. Kulminācijā, desertā, galapunktā..
ārzemnieks pataisīts par indieti ar dūres palīdzību, bārmenis nošķaidīja visas
uz bāra esošās glāzes, mana sirds vnk dauzījās kā negudra, sagaidīta visa kluba
uzmanība, labprātīgi izvadījāmies no kluba.

Vakars nebeidzas. Policija apturēja mūsu
internacionālo karavānu. Par laimi iztikām bez naudas sodiem, kaut gan dikti
steidzīgi bijām. Mūsu arābu draugi, pēc ģīmja un līdzības ar izšļūca cauri
slidenajiem Kauņas kārtības sargiem. Aizdevāmies pie šiem uz vakarīgu pasēdienu
ar viņiem iecienītajām vistiņām. Visiem nogurums uzmācās, tāpēc pēc iespējas
ātrāk vēlējāmies tikt projām no turienes..

Nogurums aizmirsās līdzko tikām pie
draudzenes. Sākās non stop notikumu pārskats. Secinājām, ka nu ir pakaļā, ka
laikam netiksim no viņiem vaļā. Bet viens pozitīvais aspekts tomēr bij. Arābi
mīl un ciena sievietes.

Tādi mūsu piedzīvojumi. Protams, ka
bija vēl daudz smalku detaļu, bet neviens jau neskaita spīdumus tavos matos.
Galvenais, ka kopskats teicams vai iespaidīgs

Skatījos uz tevi un pat aizmirsu, cik man ir sūdīgi.

šodiena pilnībā apgža manu hipotēzi, ka drīzumā mūsu ziemas jakām ir jākrīt un varēsim ietīties nevaldāmās ballīšu drānās. Ik pa brīdim jau tiek virzīti amorāli un hiperaktīvi plāni vasaras daļai. Tie parasti izskatās tā:

Kādā pelēkā vai pat pohainā dienā tu saproti to, ka pietiek žāvēt aknas ar krāna ūdeni, laiks sajaukt smeldzīgās dienas krāsas. Atliek tik uzmest vienu mistisku sms kādam no saviem biedriem un DARĪTS! Sākumā tik mēs, jūs, viņi, tie… Svarīgākais šajā plānā ir tas, lai kādā no mašīnam būtu šļuka benzīna, rādžiņš ar Lādī Gāģu vai Arvīī”idu! Tas nekas, ka nav apģērba un citu lietiņu komforta saglabāšanai. Esam jau raduši, ka tas ceļojums tā īsti nesākas, kamēr pie visiem nav pagalmā iegriests.

Apmēram tā tas viss izskatās. Ietīts alū un dūmos. Iznākums nekad nav zinām, jo atliek tik ievirzīt runas par to, cik sen nav vemts un tadada dāām.. Viss vienos izvadījumos, jakšī. Viss jau lielākoties ir atkarīgs no izlietoto dzērienu daudzuma, aktivitāšu pārpilnības, vai Wii trūkuma.. giggle Tā viņš ir.. Protams, ja šis jaunizceptais plāns tiks īstenots, tad visticamāk, ka uzdzīvosim tur, strp nedaudz lēnīgajiem kaimiņiem.

Jau paspējām ar iesmiet par to, ka pats laiks būtu apciemot Artūra jauns kungu.. ha, ha Kopā ar citu miesu šie varētu gulēt kādā pagrīdē. Miega vietas atrašana viņiem nu dien nebūtu nekāds chalange!

Lai tur kā arī nebūtu, šie miegoņi sav’veidā piepildīja manu dzīvīti ar k-ko neatņemamu un paties smeldzīgi skaistu.. Ja tā padomā, tas viss jau varēja izvērsties nedaudz citādāk. Es jau reizēm k-ko daru un tikai pēc tam domāju. Tas pēc tam.. ir ļoti pēc tam. Tad jau rīkoties ir daudz par vēlu. Bet vai nav interesanti, ka pēc sasaistīšanās ar šiem cilvēkiem nereti beidzās arī viņu viena no intensīvākajām, greznākajām un krāsainākajām dzīves daļām? Nē, tas nav interesanti, skumji… Paradoksāli interferiāli, bet nu arī mana savdabīgā karjeriņa ir beigta…

Dažreiz jau skumstu un sirdi sagrābj k-kāda sāpīte. Taču viss kas notiek, notiek uz labu.. vai ne? Ja tev izlīst kafija uz rīta blūzes, tas nozīmē, ka tev ir iespēja apģērbties vēl izaicinošāk. Tā nu arī man tika dota jauna iespēja saistītas, protams, ka ar dejām. Grūti pateikt vai gūstu tik pat daudz adrenalīna.. Esmu pateicīga par brīžiem, kad tev saka pateicības pilnus vārdus, ka apskauj tevi ar nevainīgām actiņām utt. Bet redzu un jūtu arī to pusi, kuras vnk nav.. nav divatā pavadītu stundu, kas pavadītas cieši jo cieši viens pie otra, nav tās drebošo kāju sajūtas pirms iemēģini parketu, nav tās konkurences sajūtas, kad ieskaties citu acīs un prāto vai tikai viņu izskats liecina par uzvaru vai viss ir gluži trādi… Lai nu kā, dejas ir un paliek. Tās aizņem lielāko daļu manas brīvās sirds. Un kas to lai zina, vai tā nav lielākā mana problēma. Dejas vienkārši ir ļoti greizsirdīgas. Nelaidīs jau kuru katru sev blakus. Ņemot vērā to, ka bija vajadzīgi tik daudz gadu, kas pierādījuši šo lielo un negaistošo mīlestību.

Iespējams, ka manā nedēļā vajadzētu būt 14 dienām. Tad pusi veltītu dejām, un otru pusi aizvadītu ar sirds iekarotāju. Tad šīs leitas būtu tikpat līdzvērtīgas un proporcionālas, kā krēms un vafeles. Taču tas atkal ir viens no interesantākajiem un maybe neīstenojamajiem plāniem. Bet vienu dienu, ar augsti paceltu galvu, un otro pusi valsēsim un sambosim pa pasauli. Spīdīgos legingos, spavu cepurē un smiesim par laikiem, kad viens otru tik vēl meklējām….

Ceru, ka pseido pavasaris arī jūs ir aplipinājis ar zaļām iesnām un burvīgu saules sajūtu acīs.

Lai nu kā.. jutu, ka beidzot ir laiks jums atklāt to, kas mani iekšēji tricina. Dažs labs, kas ir iedziļinājies manos senākajos rakstos, sapratīs, kāda būtne es esmu un kuras ir manas vājākās puses. Pareizāk būtu teikt, kuri ir mani labākie šķidrie draugi, kāds ir mans apreibušais puiša ideāls un kāds ir ne tuvu ideāla vakara vai rīta noslēgums.

Tad te būs papildinājums tam visam. Kā teica mana R.. Tu pati esi savas dzīves noteicēja un zini kas kā ir darāms. Tikai esi uzmanīga. * šie vārdi lika aizdomāties, jo cik reizes jau nav bijis tā, ka steidzīgi ir jāaizver visas durvis ar baisākajām slēdzenēm, lai ne tikai es neizlīstu ārā, bet lai arī mani neaizvilinātu šķietami pavasariska aizraušanā. traki, ka savaldzinājuma māka ir tik dabiska īpašība. Kā lai tiek vaļā no tā lipīgā tīkla, kas tevi apņem un liek sekot visādiem putekļiem līdzi.

Grūti saskaitīt, bet ir diezgan iespaidīgs skaits tādu cilvēku, kuru dzīvē esmu iesoļojusi vakara melnumā un klusām aizlavījusies līdz ar rītausmu. Tieši tik pat daudz ir tādu, kas dalījušies savā sadzīviskajā ikdienā ar mani, taču es jutos tā savādi. Tā itkā būtu pieņemta virtuālā ģimenē, kuras sastāvu tu vari koriģēt ar katru nākošos pieslēgšanās reizi. īsti nesaprotu kā tas nākas, ka es nonāku šādās situācijās, savukārt manā ikdienā bieži negadās tādu tipāžu. iespējams tas liecina par to, ka tie pārējie ir gudrāki, skaidrāki vai vienkārši viņos nav tās nelietīgās daļiņas, kas mani tramda līdz ar katru nākamo caurspīdīgo dzērienu.

Lai nu kā.. rīt mani gaida kārtējā mini avantūra, kas sāksies svinīgi un ar masku uz sejas. Jauni cilvēki, iespaidi un neziņa, kas sekos tālāk. Bet zinu, ka bezjēdzīgi ir k-ko plānot, jo visnevainīgākie plāni pārvēršas sex tūristu cienīgā operetē, bet vispārdrošākās avantūras un sevis sagatavošana visbiežāk apraujas ar alus kausu un feikiem smiekliem. Tāpēc esi ar vēsu prātu!

Eh piedzīvojumi, kas tā vien prasa turpinājumu otrdienas dienā, angļu valodas lekcijā, kam bonusā nāk tests un paģitas. Zinu, ka partyFeebei nedienās saukt nevienu īstajos vārdos, taču Eidvilas (interesants vārds, vai ne) izrādīja tiešām iespaidīgu detektīv darbu un mani atrada tīmekļu un sakaru mudžekļos. Bet visam ir savs bet. Kā lai pārkāp sev pāri un visu iesāk pareizi? Pasakiet kā?

Kamēr jūs un es domājam escape plānu no manas būtības.. brīdis atslodzei!

Kopotie raksti Nr.1

Iz istabas dzīves ar lauku smaku un sentimentālisma devu- Dzirdēju, ka apkārt staigā baisulis un tev noteikti ir plaušu apdegums! Pāri visam horoskopu pareģojumi, kas tiek skaldīti tik pat bieži, kā malka vēsā rudenī. Love hurts.. jā kā tad, nespāk, kamēr nesasities…

Iz dzīves E sētā- Maģiskais mākslinieks Kumuš savāc savas paliekas un ietinās mazajās ekonomikas rociņās…

Iz psiholoģiskās puses- Un viņa sadega elles ugunīs. Tas bija sods par to, ka sēja citos garlaicības sēklu. Tā iznīcināja tā jau minimālo pozitīvisma drupaču kopu…

Iz mūzikas aizkulisēm- Money, money, money. Atradīsim veidu, kā izkast naudu un piepelnīsim pilnas kabatas. Mazā reptiļa mēlīte šaudās uz visām pusēm..

CSDD suka šaursliežu dzelzceļā

Piesiets mietiņš pie kaimiņu durvīm. Divdomīgs uzraksts uz mana loga. Zemteksts apslēpts ārzemnieku vakariņās.

Atkal jau esmu izvesta no pacietības. Cik jau var dauzīties pie svešas uzturēšanās vietas? Cik ilgi var uzdzīvot alus salipumā? Kā var nesaprast, ka katram ir sava privātā zona, kuru nav vēlams pārkāpt.. Aizkaitina šie, gaisam uzdoties jautājumi. Gribu dzīvot savu dzīvi, bez tūkstošiem ziņkārīgu acu pāru, bez desmitiem slapju dvieļu un sapuvušiem kartupeļiem izlietnē. Lieciet man mieru un iesūdziet sevi kārtības tiesā.

Ir brīži, kad nevari izdabūt ne skaņas ārpus sava novecojošā dzīves veida. Bet kurš gan teicis, ka tas ir novecojis? K-kādi iedomāti stereotipi maisa gaisu tavā šodienas pasaulē. Tā vietā, lai tantiņām iepirkumu maisā bāztu zivis, sabiedrība varētu nokrāsot pieturvietas rozā. Un izdzēsiet vai sasmalciniet tos nekam nederīgos 1republikāņu remixus. Tie vnk satricina visas, kvalitatīvās mūzikas stīgas. Ir tik vienkārši pievienot zupai par daudz makaronu. Bet nav tik vienkārši izvārīt zupu ar atiecīgu skaitu sarīvēto burkānu. Un runājot vēl par remixiem. Manas dzīves remix pašlaik ir tajā stadijā, kad bīts atkārtojas jau 13x. Tomēr zinu, ka backgraunds drīz nomainīsies un sistēma kļūs man tīkama.

Zini, tas dranķis, pseido pavasaris, mani tomēr atrada. Cerēju, ka tas atapsies krietni vēlāk un sagaidīšu viņu jau iekš mini un high heels. Tomēr tagad tam par prieku vazājos zābakos gumijas ar apelsīniem oranžiem. Tīk man jau tas paskats, taču vēl nebiju tam gatava. Vēl nebiju uzvilkusi visus ziemas in style komplektus. Vēl nebiju savās cimdainajās rokās turējusi old fashioned grāmatu, un sniegpārslām maigi glāstot manu vaigu, to lasījusi parkā pie kādreizējās prezidentūras. Tu!! Pavasari pseido..varbūt arī izjauci un samaisīji krāsas manās ilūzijās, bet neizdarīji vienu gan.. ha.. Neievazāji sliekas manā ikdienā…

Esi kādreiz domājis, kā ir būt neapturamai, krītošai zvaigznei? Ja man būtu tāda iespēja izmēģināt un izjust to sajūtu, tad triektos tieši uz Niagāras ūdenskritumu. Tur cilvēki tūkstoši. Tur sapņu miljoniem. Tik iedomājies kādu prieku es atnestu viņiem, pazibot tiem tūkstošiem garām…

Hmm.. tev nekad nav palicis slikti no tās komerciālās mūzikas? Pašlaik es esmu uz robežas.. skriet līdz tā jau apetīti promdzenošo klozet podu vietni, vai tomēr saturēties.. sen nebiju jums neko klausāmi devusi, tāpēc ķeriet —> Bez Komercijas Šodien

tad, kad esi noklausījies šo un to.. ej ārā un dubļos saskaldi malku nākamajai ziemai!

partyfeebe

Un klusām pienāca vakars. Dūmakainām acīm es skatījos pa aizsalušā loga gaišāko spraudziņu. Neredzēju neko vairāk kā tikai savu atspulgu. Lai arī kāds tas būtu, es iztēlojos arī tavu atspulgu blakām man. Ziema nav tikai dubļi sirdī un dimanti uz ielām. Ziema ir laiks, kad stiprākā sajūta, ko vien spēj iedomāties un izdzīvot ir karstas tējas pieskāriens lūpām.

Nāk pseidopavasaris. K-kur netālu jau viņš ir. Saprotu, ko viņš vēlas un ar kādu uzdevumu tas nāk pie manis. Tas vēlas, lai spīdumi birtu no maniem sapņiem. Tas vēlas, lai Parīze pazustu no manām kvēlākajām domām un vēlmēm. Parīze… visu mīlētāju galvaspilsēta. Ziedu kafejnīcās viņi sēž un gabaliņos siera kūkas lauž. Salkani.. Salkani, ka pat sāpīte izveidojas, maza. Tomēr palūkojies apkārt un saproti. Viņi te ir tikai uz īsu brīdi. Pēc pāris stundām, dienām izlidos viņu lidmašīna. Izlidos atpakaļ uz pelēko ikdienu aiz ofisa galda. Parīze nav pelnījusi, ka tiek aizmirsta. Es tā īsti viņu nekad neaizmirstu, jo arī iepazinusi tā īsti neesmu. Un ja arī būs tas gods sapazīties, tad būšu viena. Viena ar smaidu, acīm mirdzošām, sirdi tīru un ilgu brīvu. Mēs sēdēsim kopā un klusēsim, skaļi smiesimies, dejosim neķītras dejas viena otrai. Tā mēs iepazīsim viena otru un nekad nepametīsim, jo nebūs, kas traucē. Tas vīrišķis jau nejūt to stīgu, kas stiepjas tavās dziļākajās Elizejas lauku vietās.

Bija reiz tāds jautājums izskanējis. Kad pienāks tā diena, kad lūzīs visas pacietības stīgas? Atbildes var sadomāt tik, cik vajadzīgs. Tomēr neviens jau nesaprot, par kādu pacietību mēs runājam. Pacietība gaidot autobusu salā, kas kavējas. Pacietīga, kad kļuvusi par neatņemamu dzīves sastāvdaļu vecītim, kam griež un griež visu nost. Pacietība vērot saulrietu vienam un sagaidīt rītu vienam. Pacietība gaidīt, kamēr uzvārīsies kāda dienišķie makaroni. Pacietību ir tik daudz. Man arī to ir dikti daudz. Pat nezinu vai vēlos, lai kāda no tām pazūd. Tādā gadījumā pazūd mikroskopiska daļa manis. Tā daļa, kas atbildīga par tavu dzīves kvalitāti, ja izdomāsi ar mani saieties.

Ir tikai lieki piebilst, ka diena kļūst garāka. Tici vai nē..es jau skaitu dienas, līdz iesoļošu 3.gadu desmitā. Skan vājprātīgi, vai ne? Bet tas nekas. Es nebaidos, es tikai ceru, ka tas būs sava veida sliekšņa pārvarējums un jaunas šķautnes atrašana. Piedzims tā diena un es spīdēšu. Jūs arī spīdēsiet, jo šampanietis jau līs pār jūsu galvām. 5 mēneši 16 dienas. Daudz, vai ne? Tev jau jā, jo neko īpašu tas jau laikam tev nenozīmē. Man tās ir tikai pāris cerību un sapņu pilnas stundu, minūšu kopsavilkuma izpausmes. Tā arī būs tā robeža, kad būšu savā vidē. Pieveikusi kādu lielāku vai mazāku solīti pretim nākotnei, kuru neesmu vēl ieskicējusi vairāk par abstraktām formām un līnijām.

Man ir jānotur neliela grēksūdze. Ak apzinīgā un vienmēr apskaidrību sniedzošā partyFēbe. Es tevi krāpju. nevaru atrast piedienīgu ataisnojumu. Es raxtu paralēlnedēļgrāmatu. Pilnībā sausu no sapņiem un slīdošiem augstpapēžiem. Tu esi vienīgā, kas ir spējīga pieņemt manus apcerējumus ar tik lielu nesaprotamības koncentrāciju. Lai visas sarkanās lūpukrāsas izkūst, lai saplīst rokturīši drēbju skapjiem, ja esmu tevi sāpinājusi. Bet kā redzi.. esmu te un saku visu tev.

partyfeebe

šodien Parīze ir pelēka..tai nav iespējams izsekot, jo tā steidzas uz priekšu un es netieku tai līdzi. Aizskrien visi, un es stāvu, un klusi asiņoju mirdzošas asaras.

šodien Parīze ir zila.. tajā jāprot priecāties par sīkumiem. Es nevēlos novecot tur. Es vienkārši vēlos tur mūžīgi būt.

partyfeebe

Es mirkšķinu lēni un domāju. Vai milzīgā burzma mani ietekmē tieši tāpat kā tauriņu lidojums naktī?

Atkāpe no iepriekšējā, jo tam nebija nekāda zemteksta. Tagad ir tā, ka neviens netur savus solījumus. Kur ir apsolītā veļas mazgātava? Kur ir tas puisis, kas vienmēr tur sēž un gaida meiteni, kura netīšām aizmirsīs savus svārkus? Tu pielīpi pie loga, gluži kā pērnā gada rūtiņu lapa, samērcēta tintē un asarās. Tinte ir noturīga, taču mirklīgi pazūdošās asaras stīgo tālāk un izplatās.

Te netīšām iedomājos par jaunu nodokli. Tas sauktos Sintijas piespiedu nodoklis. Jā, man to vajadzētu ieviest. Kāpēc? Tāpēc, ka tagad tev būs jāpadomā… Tu esi laimīgs? Priecājies, jo tev ir darbs. Priecājies, ka brauc uz tirgu pēc kartupeļiem. Smaidi, jo šodien nav pirmdiena. Smaidi, jo neesi viens autobusā. Priecājies, jo tu esi. Priecājies, jo apkārt ir krāsas. Es neprasu, lai tu smietos histēriskiem, man raksturīgiem smiekliem. Vienkārši aiztaisi acis un smaidi. Un maksā man nodokli, ja to nedari, jo nevaru dzīvot savā sapņu vietā, ja jūs tai liekat izskatīties drūmai. Maksājiet nodokli, ja smaida vietā labāk pirksiet pretgrumbu krēmu… nemaksā un baudi dzīvi, nemaksā un piepildi manu pilsētu ar gaismu.

Šodien būšu Odrija.. Stāvēšu loga rūts ēnā. Skatīšos sniega sejā un skaitīšu mašīnu atstātās sliedes. Klusi izvilkšu cigareti, aizsmēķēšu un klausīšos, kā tā sevi izpīpē.  Baudīšu mirkli, ne par ko nedomāšu. Tā ir ierasta darbība, ko iepazinušas manas smadzenes. Vēlāk nebūšu Odrija. Sākšu skaļi lādēties, jo tā nav mana dzīve. Man nav metrīgās palodzes un rokā nesamo koferu. Nav rožu vāzē un nav kolonnu vannas istabā.

Hokejs nav gejs, jo vienkārši nav. Un mazie smirdīgie kociņi tomēr traki iegroza manu šodienu. Nav iemesla garastāvokļu pārmaiņām, taču degradāti tādi ir, ka viņi lido un kadrē savus kuņģus.

Kad pēdējo reizi tu viņu redzēji… ko man tas deva vai nedeva. Ziņkārību, kas netiks apmierināta. Pilnīgi un galīgi apstulbusi viņa grimst neaizsaluša ezera dzelmē. Noslīkst un gaida. Gaida un skaita. Skaita un dzied. Dzied un izbāl. Izbāl un čukstoži izkūp starp ūdenszālēm.

Ja tu būtu mans personālais instrumentu rīks, kas varētu ietetovēt visu, ko tik kārojas. Ja tavā rīcībā būtu mana vismīļākā, kreisā roka. Ja tu zinātu, ka solis ir liktenīgs, un šis pieskāriens paliks mūžīgi. Ko tu iegravētu? Kāds stāsts tur slēptos? Cik zīmju valodās izklāstīsi dzīves svarīgāko momentu? Tik sarežģīti vienkārši. Vai tajā brīdī visnepareizākie vārdi būs tie pareizākie? Nedomā, bet jūti.

Kreisā- vistuvāk sirdij<—

partyfeebe 

Esi kādreiz sajutusi to sajūtu, kad taureņi neprātīgi dauzās tevī? Un nē, tā nav tā skaisti aprakstītā mīlestības sajūta. Tās ir emocijas un sajūta, ko tev licis piedzīvot cilvēks, mirklis, ko grūti aprakstīt un izstāsīt sakarīgiem teikumiem. Tomēr reizēm ir tā, ka tie taureņi ir jāapslāpē un jāapgriež tiem spārni. Kāpēc? Tāpēc, lai nedārītu sev pāri. Lai neviltotu liekas cerības, jo tās sabojās katru negaidīto tikšanās reizi…

Tas bija tā.. Ne zvana, ne garas priekšsvētku vēstules, ne ilgas gaidīšanas autoostā, ne cerības. Tā bija vienkārša frāze, kas zem sevis turēja vienkāršu zemtekstu. Vai būsi mana?.. Un tu zini, uz kārtējo, vinu nakti… Tā ir tā cilvēka šķautne, kas ir atdalīta no prāta, un to valda tikai dzīvnieciskas un dabiskas emocijas. Atbildes parasti ir vienkāršas un skaidri noprotama doma. Te nav jāspēlē lipīgais mīlas un flirta teātris. Te nav sapņu pasaule, jo nav vajadzīga skausmīga sāpe. Ir cilvēki, te un tagad.. Katram sava vakardiena un katram sava rītdiena. Tā būs katra paša vaina, ja mēģinās mirkli ievilkt līdzi savā rītdienas vecumā.

Bet tomēr.. Nevar pavēlēt k-kādai zemapzinīgai esībai. Tā nu ir, ka taurenis vienmēr tieksies pēc lidojuma. Un sieviete ir taurenis vīrieša galvā. Es esmu ķermenis, es esmu prāts, es esmu mirklis un sirds. Pareizi vien ir. Bez taureņiem arī mirkli izdzīvot ir grūti un ļauties tam.

Saki, cik sievietes tu pavadīsi, līdz atradīsi manas durvis?

Saki, cik dzīves tev vajadzīgas, lai saprastu dzīvi?

Saki, cik vārdu izteiksi, līdz iemācīsies klusēt?

Saki, cik stipri jāmīl, lai nenonāvētu?

Saki man..cik ilgi mani atcerēsies?

Un tā reizi pēc reizes ir pārdomas. Vai bija labi, vai nekas nav jānožēlo. Un tad tu ņem un sapurini sevi, jo jādzīvo mirklis, nevis ēnas, kas skrien mums nopaķaļ. Jāiemācās smaidīt un noskūpstīt draugu visnegaidītākajā brīdī, tā, lai naktī nesāpētu acis no pārdzīvojumu asarām un tūkstošiem domu par un ap netraucētu iemigt.

Vai tā ir pareizi dzīvot? Protams, ka nē! Nav formulas, kas nosaka, kā ir jādzīvo. Ir tikai viena formula–> Paša formula. Neizmērojami tāla, dziļa, skaista un smeldzīga. Tā ir pareizība, kas pieļauj nepareizības, jo tieši tās ļauj pievienot vajadzīgos komponentus, kas vedīs uz pilnību. Pilnību, kuras nebūs tik ilgi, kamēr mēs ļausim dzīvot taureņiem.. brīdi pēc brīža…

Un tagad neievēlies vēlēšanos! Tagad piepildi vēlēšanos.

partyfeebe

Šodien un rītdien es plīvošu līdzi vējam. Nav nozīmes tam, kas tu esi, vai tam ko tu pašlaik dari, ēd, klausies, lasi, runā… Svarīgi ir tas, kādā krāsā ir tavi sapņi un visvairāk apcerētākās tapetes. Vienmēr man bija licies, ka došanās prom un atgriešanās ir līdzīgas izjūtas. Taču došanās prom dažreiz mēdz būt emocijām apslāpētāka, nekā atgriešanās. Tas tāpēc, ka katra atgriešanās, agri vai vēlu noslēdzas ar projām iešanu. Tu novērtē to, cik labi bija neprātīgi ceļojumi, kur jāpārvar sava panofobiskā būtība un jāpieņem vides izaicinājumi, jo tāda ir dabas ceļotāja būtība. Palīdz arī tas, ja 75 reizes klausies vienu konkrētu dziesmu, jo tev šķiet, ka tieši tā tev palīdzēs iejusties izvēlētajā noskaņojumā vai aurā. Vismaz es tā daru. Paskat..cik ironiski, mēs paši sev uzspiežam konkrētu viedokli. Kur tad tā demokrātiskā vaļa? Velns, kā man gribās būt savā vidē. Kaut vai apzinos, ka man pietiktu tikai ar dažām dienām, dažiem cilvēkiem, dažiem mirkļiem, situācijām, izjūtām, dzērieniem, smaržām… Reizēm esmu iesprostota pati savās krāsainajās ilūzijās, kuras tik skaisti deklamēju pretīmnācējiem, kas apbrīnā jautā par manu izvēli. Mele, mele, afēriste.. kliedz mana būtība.. Izraudāt, piešņukstēt, apcerēt un apskaut to īsto atbildi? Kā tad.. cīņa ar sevi ir tā lielākā cīņa, kas katram ir jāizcīna šajā dzīvē, jo mēc taču sevi pazīstam vislabāk. Tad nu jāatrod tas labākais variants, kā pieveikt sevi.

Un tā.. ir sācies arī mans apcerīgais Ziemassvētku gaidīšanas laiks. Cerības, nebeidzamas mīlas dziesmas, tikai jautājums, kam tās tiek veltītas? Izdomas auglim, kas tik salds un nesasniedzams.. Sirdi plosoši sapņi, kas atstāj nospiedumus visās emociju šūnās. Padomā tik.. pārmaiņas to vien sagādā, kā tikai raizes. Novērtēšanas spēja ir izcili attīstījusies man pa šo laiku, kad esmu šķirta no tiem, kas smējās kopā ar mani, kamēr pa degunu pūtu tēju. Apzinos, ka nevar vēlēties uzreiz atrast sirdsdraugus. Cik gadus mums vajadzēja, dārgās meitenes un īpaši ne skolas biedri? Tie nebija 3 mēneši. Tie iespējams bija visi 3 gadi. Es vienkārši baidos, ka būs par maz laika, lai atrastu vēl kādu jaunu biedru mūsu pulkam. Es baidos, ka manu iekšējo pasauli tā arī te neviens neiepazīs un nesapratīs, ka dažreiz labāk ir tikai klausīties un neko neteikt, vei vienkārši smieties vēderus turēdami. Citiem vārdiem sakot.. baidos būt atklāta, jo laikam vispirms gribu, lai izkristalizējas tie potenciālie glāzes draugi.

Laiks skrien.. zeķes ar katru mehāniskās mazgāšanas reizi kļūst pelēkākas. Jau izvirzīju hipotēzi, ka pēc šiem 4 gadiem jāmaina sava garderobe..kardināli, jo rokas būs nodeldējušas nabaga drēbītes. Bet vai tu vari iedomāties to, ka kādam dzīves aizcinājums ir būt koju iedzīvotājam? Mans aicinājums ir būt brīvai, taču tik brīvai, lai jebkurā pelēcīgā acumirklī varētu iegriesties pie saviem prātniekiem, mīļumiem un vienkārši siltiem cilvēkiem.

partyfeebe

Un tā.. Visdziļākā līdzjūtība tiek izteikta mana laptopa tastatūrai. Mazās, mīļās, mīkstās poģeles tik sen nav pieredzējušas manu izvirtušo domu interpretāciju izvirdumu. Laptops, kad līdzi man, pleci, ceļi sāp nu gan. Laptops, kad jānes man, atbildības nav man gan.

Kad ābolu sidrs līst pāri glāzes malām, tā ir zīme, kad laiks izslēgt TV un pieslēgries garīgajām baudām. Nav jau noslēpums, ka vecmodīgas lietas ir nelegālas un sliktas. Manā cehā reiz strādāja viens spiegs, kas tā vien sēdēja savā stūrī un novēroja visus, kas tā vien gribēja iebāzt savus zaglīgos pirkstiņus manās elektības rozetītēs. Un zini ko… Es nu dien nedrīkstētu būt vainīga, ka kādu netīšām sāk kratīt elektrības šalts. Gadās, ka garšvielas arī cehā tika zagtas. Bēda, bēda tam zaglīgajam solim. Hormoniem piesātinātas garšvielas nu dien nepiedienās pusmūža vīrieša organismam.

Pēdējā laikā tā vien gribās sagaidīt to kafijas pupiņu lietu, lai uz visiem laikiem tiktu apturēts tas nepatīkamais rīta moments, kad acis žnaudzas ciet, kā tulpes ziedlapas vēlīnā vasaras dienā. Vēlos dzīvi, kas porcelānā ietīta, jo nesaprotu, kopš kura laika skaitļi nolemj tavu likteni. Kas pie velna viņi tādi ir? Mana sirdsapziņa, manas jūtas, ziņas un nevainības? Skaitļi.. tikai sausi cepumi mani vēl vairāk spēj sakaitināt. Nu labi, klaunu mūzika ir vēl viena kaitinošākā lieta uz šīs planētas.

Naivas personas. Apkārt svaidās ar saviem smiekliņiem, kas  tā vien izkliedz.. es esmu naiva un no laukiem. Kur jūs esat? Mani draugi, kas neliedz ietriekt vēl vienu kausu alus. Kur esat? Tie, kas smejas par maniem nesmieklīgajiem prātojumiem. Kur ir mani mazie dzērājiņi, kas nosoda dzeršanu vienatnē, bet atbalsts porcelāna kausus kopā ar burkānu salātiem.

Reizēm nepaciešama doma, ka 4 gadi zem viena jumta ar sevi jāpavada. Stundas, kas šķir mani no jums ir gluži kā beigusies pudele. Veikals te pat, bet līdz tam jāaiziet. Asaras laužas ārā dēļ iesnām, iespējamās grūtniecības vai nostaļģiskām skumjām? Tur gribās būt visur, bet tur nevar būt visur, jo tur jābūt tur, kur tev pašai ērtāk un tur, kur tev jābūt, jo tur tu nebūt nevari būt.

Viss.. mans tālākais teksts nav atkarīgs no manis. Rakstīs persona, kas iegrims skumju pasaulē, jo skandina stikla tērps… tikai tērps, bez kaitīga satura, kas tā vien ietekmē tās saprātīgās būtnes vēlmes pēc kaitīgā. Ķermenis ir templis, kas sastāv no gaireņiem, noslēpumiem, gaidām, gaismām, tumsām, pagrabiem un griestiem. Lietas, kas tajā ir, nav sakritība. Tā ir sīki izplānota sazvērestība, kuru tev nav iespējams apturēt. Tu vari tikai paļauties tās ietekmei.

Zila mašīna mani ieaijās.. dzelteniem punktiem aizkrāsos manas acis. Zvanu skaņas apvīs manas pēdas.. sapņi būs neredzami, jo es tāda vēlos būt. Netipiski, bet šodien vēlos būt tavā telpā. 5:30 no rīta stāvēt uz tava balkona un smēķēt rīta gaisu. 5:45 stāvēt pieturā un gaidīt ilgu autobusu. 5:49 noskūpstīt tavas beznosacījumu lūpas un iekātp nezināmā laika periodā.

Nezinu, kad tikšu jums klāt… zinu tikai to, kas tādu dzīves posmu izvēlējos..tieši tādu sapni biju sapņojusi vairākus gadus.. vai tas ir tas rozīgi saldais un grēkiem pilnais dzīves veids, kuru tā vēlējos? Atbildi ir pāragri gaidīt… atbilde jāizveido pašai..sākot no šī brīža, tāpēc iešu un pārslēgšu ziņu kanālu, sakārtošu izmētātās zeķubikses un gaidīšu rītdienas miglu..

neraudi vecenīt, nebūs labāk ne tev, ne apkārtējiem.. kaitina tās raudas, kas neko tā arī nesasniegs.. SNORAS

partyfeebe